svētdiena, 2011. gada 13. novembris

Kā iet kopēju ceļu, ja abi to vēlas?



Sveicināti! Man ir radusies problema. Man ir meitene un mēs jau 3 gadus esam kopā. Viņai bija lielas nesaskaņas ģimenē un es viņu uzaicināju dzīvot pie manis.Viss bija labi,mums kopā bija labi,mēs mīlam viens otru. Bet viņas attieksme krasi manījās.Mēs sākām strīdeties,šobrīd strīdi notiek katru dienu.Man ir aizdomas,ka viņai ir cits,bet viņa to noliedz.Ir izveidojusies tāda situācija ka iet viņai ari nav kur un dzīt ārā no mājām es ari viņu tā kā nevaru. Palīdziet lūdzu un pastāstiet ko man darīt šādā situācijā.
 Visu labu.
Raitis
-----------------
            Labdien, Raiti
Pēc uzrakstītās informācijas var secināt, ka jūsu attiecībās ir iestājusies krīze. Attiecību krīze var iestāties pēc gada, vai trijiem runā ar vēl par 7 gadu attiecību krīzi, bet būtībā jau nav runa par gadiem, bet par to, kas notiek šajās attiecībās kā ir veidojušās attiecības un kādas tās ir bijušas līdz šim.
Attiecību sākumā cilvēki parasti cenšas sevi parādīt no labākās puses, līdz ar to arī otrā pamana pārsvarā tikai pozitīvas īpašības - ir tā saucamais „ rozā briļļu” periods. Uzsākot kopdzīvi nākas dalīt mājvietu, ienest tur savus ieradumus, rituālus un pamazām cilvēks atgriežas pie sev ierastajām reakcijām, uzvedības, kuras otru cilvēku var kaitināt, tracināt. Ilgāka laika posmā iepazīstot otru atklājas uzskati, kas nesakrīt ar otra domām, parādās, iespējams, citādākas vērtības, sāk nepatikt kādā veidā otrs apmierina savas vajadzības un līdz ar to parādās kašķi par sadzīviskām lietām – kaitina nenomazgātie trauki, veļas kastē neieliktās zeķes utt. Uzkrājusies neapmierinātība tiek izlādēta daudzās pat neadekvātās situācijās. Iespējams, ka vienam ir sajūta, ka daudz dod, bet nesaņem pietiekoši pretim uzmanības, kaut kā pietrūkst.
Domstarpības un pārpratumi, neizrunātas lietas rada ieilgušus konfliktus, kuru rezultāts ir partneru savstarpēja atsvešināšanās, kas var novest līdz domām par šķiršanos.
Šajā situācijā būtu ieteicams atrast laiku sarunām, vispirms par to, kas neapmierina, kas satrauc, bet visu „es” formā...es jūtos tā un tā, esmu aizvainots, kad notiek tā un šitā, ka neesat apmierināts ar esošo situāciju...atklāti izrunāt par savām aizdomām, uzklausīt, kas neapmierina otru, ko vēlētos, iespējams vairāk uzmanības.. Mēģinot bez liekām emocijām uzklausīt arī kritiku, izteikt savu viedokli. Liekas emocijas, dusmas apslāpē klausīšanās spēju, runā tikai aizvainojums un nereti uzklausot otru un izsakot ar savas emocijas, izrādās, ka vēl var atrast veidu kā iet kopēju ceļu, ja abi to vēlas.
Jebkurā gadījumā, vispirms ir atklāta saruna. Ja arī pieņemat lēmumu šķirties, tad abiem ir jāvienojas par rīcības plānu kā rīkosieties, jo tālāk jau katram ir jānes atbildība par savu dzīvi pašam.
Ar cieņu, Inese

ceturtdiena, 2011. gada 27. oktobris

Man brīžiem šķiet, ka viņa neprot draudzēties


Labdien!
Jautāšu par savu gandrīz 5 gadus jauno meitu. Man brīžiem šķiet, ka viņa neprot, negrib draudzēties ar citiem bērniem. It kā dārziņā ir viena, otra draudzne, tad vairs nav. Saka, ka nearvienu nedraudzējas. Ir mums māsīca, gadu vecāka par manu sīci. Regulāri tiekamies. Te pēdējā reizē abas meitenes tika palaistas uz bērnu pilsētiņu. Atnākot abām pakaļ, no savas meitas dzirdu - ka māsīca ar viņu neesot spēlējusies, bet sapazinusies ar kādu citu lielāku meiteni, un ka mana esot tikai pakaļ staigājusi. un bij kreņķis un asaras, un beigās bērns nonāca pie secinājuma, ka tuvākajā laikā ar māsīcu tikties negrib.
Kas tas varētu būt - egoisms, jo māsīca nav viņas īpašums, māsīcai ir tiesības spēlēties ar ko vēlas. un kapec meita nespēlējās ar viņām, bet izvēlējās paiet malā


Labdien , Ginta
            Bērni uz draudzību un attiecībām skatās citādāk nekā pieaugušie. 5 gados vēl nav izveidojusies vērtību sistēma, arī intereses ir mainīgas un nereti par draugu kļūt tas, kuram uz doto brīdi līdzi ir krāšņāka mantiņa, kāds saldums ,līdz ar to šī draudzība ir nenoturīga un nākamajā dienā par draugu var kļūt kāds cits bērns. Mākslu draudzēties bērns apgūst tikai pamazām un to nevar iemācīt. Draudzēšanās procesam bērnam „jāiziet” cauri pašam , vecāki tikai ar dažādiem paņēmieniem var palīdzēt pārvarēt situācijas, pārdzīvojumus, konfliktus, kas rodas brīdī, kad bērns dibina kontaktus ar vienaudžiem.
Svarīgi ir arī novērot bērna uzvedības īpatnības saskarsmē ar vienaudžiem , jo var parādīties arī tāda rakstura iezīme kā biklums, kautrība, nedrošība un tad ir jāmeklē iemesli šīm izpausmēm – vai tā ir iedzimta rakstura īpatnība vai audzināšanas rezultāts. Vai meitene ir vienīgais bērns ģimenē, vai ir vēl brāļi un māsas ar kuriem veidot attiecību pieredzi, vai ar pārsvarā kontaktus labāk veido ar pieaugušajiem.
 Situācijā, kad jūsu meita pārdzīvoja to, ka māsīca pievērsās citai, vecākai meitenei, nevis viņai, liecina, ka tajā brīdī jutās atstumta kad māsīcas uzmanība tika vairāk sniegta otrai. Nav zināms, kāda ir bijusi viņas attieksme pret jūsu meitu un vēl...māsīca un tā otra meitene ir vecākas . Un šajā vecumā pat gada atšķirība dažādās prasmēs ir stipri jūtama. Lai izvairītos no neizdošanās, nepatīkamām emocijām ,jūsu meita izvēlējās paiet maliņā tā dabiski pasargājot sevi. Papildus spriedze iespējams bija arī neprasme veidot kontaktus, pievērst un noturēt pret sevi uzmanību, kas parasti ļoti dabiski izdodas iedzimtiem līderiem.
Svarīgi izprast kā jūtas meitene, ko viņa stāsta par citiem bērniem ,kā viņa redz savu lomu draudzēšanās procesā. Kādēļ saka, ka ar nevienu nedraudzējas....varbūt nemaz pašreiz nevēlas draudzēties, viņa labāk un mierīgāk jūtas arī esot malā. Bet varbūt arī pati pārdzīvo, ka nav draugu jeb nav kopējā kņadā. Parunāt ar audzinātājām, kā viņas saskata šo draudzēšanās situāciju, vai un kā spēlējas ar citiem bērniem. Iespējams jūs uzzināsiet arī ko jaunu par savu meitu un labāk izpratīsiet viņas rakstura īpatnības. Pavērojiet, kādās situācijās jūsu meita jūtas droši, spēj uzņemties iniciatīvu, iedrošiniet, atbalstiet, lasiet kopā pasakas un atrodiet kādu pasaku varoni, kuram meitene vēlētos līdzināties, pārrunājiet, viņa uzvedību, rīcību un pārējo meitene ar savu iztēles palīdzību izdarīs pati, kas būs manāms arī viņas uzvedībā.
Ar cieņu, Inese
                                                                                                Uzdod savu jautājumu. 

svētdiena, 2010. gada 28. novembris

Sirds sāpēs

Sveiki.Man ir tikai 14. gadi,klase mani neciena, apsaukā, u.t.t. Pēdējā laikā novēroju sevī dīvainas lietas, es zaudēju interesi lietās kuras mani interesē,maz ēdu- pat ēdienus kuri man ir ļoti mīļi, man ir bezmiegs, nevaru aizmigt, taču dažudien es jūtos ļoti nomākts, dažās netik ļoti, vai tā varētu būt depresija? Ilgu laiku, aptuveni mēnesi, neesmu izjutis īstu prieku, prātā šaujas neprātīgas domas, un visbeidzot, sāku neieredzēt pats sevi! Ja tā ir depresija, ko man darīt, kā rīkoties, uz skolu nevēlos doties, tas manu garīgo stāvokli iedragā vēl vairāk.Ceru uz sapratni, paldies jau iepriekš :)
Oskars


Labdien, Oskar!

Es domāju, ka Tu nebūsi pret, ja es Tev teikšu „Tu”? Tu esi malacis, jo tev ir tikai 14 gadi, bet Tu rīkojies kā pieaudzis cilvēks un uzrakstīji mums par savām sirds sāpēm. No sacītā noprotu, ka Tu jūties nemīlēts un atstumts savā klasē? Vai sen Tava klase Tevi ienīst? Vai tas ir noticis pēc kāda notikuma vai situācijas? Kas tas bija?

Redzu, ka Tu esi noraizējies par savu garastāvokli, jo esi apbēdināts un bezpalīdzīgs, lai mainītu situāciju. Ko Tu darīji, lai mainītu attieksmi pret sevi? Vai ir klases biedrs (vai biedri), kuri izturas pret Tevi draudzīgi? Vai Tu runāji ar kādu par to, ka jūties vietuļš, pazemots?

Diemžēl, Tu neko neraksti par saviem vecākiem, par Tavām attiecībām ar viņiem.

Oskar, esmu noraizējusies par Tavu „bezmiegu, apetītes trūkumu, neprātīgajām domām”, tāpēc domāju, ka Tev obligāti jāpastāsta par savu depresīvo stāvokli  vecākiem vai skolas psihologam. Viņi obligāti sapratīs un palīdzēs Tev! Pēc noteikta laika Tu jūtīsies mierīgāks, pārliecinātāks!

Lai Tev veicās!
Regīna.